vakar.. vakar pie manis ciemos uz Jelgavu ieradās viens no labākajiem un mīļākajiem draugiem vārdā Juris. mīļš mūdzis. lieki teikt, ka biju patīkami pārsteigta, jo nu jau pēdējā laikā esmu radusi uzklausīt solījumus un piedzīvot to nepildīšanu.
pēc lekcijām devos nedaudz atpūsties, jebšu piekopu diendusu, kas ievilkās līdz kādiem septiņiem vakarā, kad mani pamodināja telefona zvans un, redzot kas zvana, sejā pavīdēja patiess smaids un tur palika visu sarunas laiku un pēc tam. saruna par to, ka man būs ciemiņš. mazliet pabrīnījos par sevi, ka atkal ar kādu tik familiāri spēju sarunāties.
pēc pusstundas apmēram zvans ar tekstu “čāāu. esmu pie Čop – Čop, davai nāc šurp”, mans ašais skrējiens pa trepēm un jau nākamajā brīdī attapos mīļmūdža Jura rokās. patiess prieks, smiekli, mazs apmulsums, kā ierasts manas rokas Jura matos. nedaudz garāki nekā tad, kad pēdējo reizi tikāmies vasarā Baldonē. mīksti un joprojām maniem pirkstiem mīļi. aša skatienu maiņa, vīrieša izteikta vēlme paēst un jau dodamies ar melno šrotvāgenu uz Valdekas Čili picas pusi. īsas sarunas pa ceļam un Jura cūkcepures izpēte. labi, sarunas cik nu īsas – cik sanāca pa ceļam uz Valdeku parunāt, tik sanāca. bet strāvoja tā foršā lieta, ko nejēdzu vārdos tērpt un nejēdzu kaut kā nosaukt, nu, tā foršā lieta, kad satiekas divi sen nesatikušies cilvēki, divi labi draugi.
vakariņas iekš Čili picas, kurās nepiedalījos, jo jau laicīgi biju kojās ieturējusi maltīti un kaut kā negribējās tos jūras monstrus, kas uz picas bija, ēst 
iu feina pasēdēšana Čili picā, mana pīrsinga ievietošana Jura cūkcepures austiņā. lai vismaz kaut kas no manis viņam arī ir, lai mani vismaz tik ātri neaizmirst. neaizmirsīs, tāpat zinu 
dažu bildīšu uzņemšana un Jura neapstrīdams izteikums, ka nākamreiz liks man darīt to to to un to. nav svarīgi ko. patiesībā samērā ilgi tur sabijām, tā, līdz tumšs palikās.
pēcāk došanās uz manas Jelgavas mājvietas pusi, lai izlemtu ko darīt tālāk. izštukojām – dui uz Baleriju! un kas to būtu domājis – Juris satiek bijušo klasesbiedru un kādu brīdi esam trīs tējotāju kompānijā. [Hels? zini Balerijā to puisi biksēs sarkanās, kas karaokes vakarā aktīvi piedalījās? lūk, par viņu es runāju. mana drauga draugs ] jauka patējošana, spēles ar matiem, spēles ar Jura ādeni [ādas jaku] un došanās atkal uz manas Jelgavas mājvietas pusi izlemt ko darīt tālāk.
es nezinu cik ilgi, bet samērā ilgu laiku nosēdējām šrotvāgenā pie manām kojām pļāpājot par visu ko un bakstot vienam otru. abpusējas spēles ar matiem, roku cīņas, smiekli, tās tik sen neredzētās brūnās mirdzošās acis. šķiet izrunājām visu, kas laika gaitā bija sakrājies. es retu reizi mēdzu ar cilvēkiem runāt tā droši, tā brīvi, neko nenoklusējot un pasakot visu kā ir un.. nu ar Juri tā var. viegla miegainība, ķircināšana un atkal spēles ar matiem. Jura frāze “nākamreiz īrēšu viesnīcā numuriņu, lai varam mierīgi tekilu dzert. un tu man parādīsi savas kojas.” nu ja, neparādīju. un šis vēl ne reizi nav bijis kojās. manējās tīri tā no fasādes nopētot un, uzklausot pāris manus teikumus par tām un manu skolu vispār, paziņoja, ka “..laikam mācīšos tavā skolā.” nu tas būtu.. traki jauki
došanās kaut kur tālāk naktī. ā, uz Staķiku pēc kaut kā dzerama. Nestea tēja, nu ja. tējotāji taču un tad aiziet ar šrotvāgenu kaut kur naktī! izrādījās, ka uz Iecavu. tā kā nevarējām izlemt kurp īsti doties, devāmies uz turieni. gulēt bet no gulēšanas nekas dižs nesanāca, jo Juris Latvijā vien nedēļas divas un visu laiku kā uz izķeršanu. nabaga mūdža telefons ik pēc pusstundas bezmaz zvanīja, bet zvani netika atbildēti. tas pārsteidza – varēja taču atbildēt un doties pie draugiem, kamdēļ tērēt laiku ar mani.. nu, kad bijām nonākuši Iecavā un mūdzis jau ieritinājās miegam, draugi deva ziņu un tomēr tika izlemts, ka mūdzis dosies uz Rīgas pusi. ne pie draugiem pagulēt savās mājās.
pa ceļam uz Jelgavu pēc jautājuma, kuru man netīk dzirdēt nekad, kaut kas manī ta’ ne salūza, ta’ ne sabruka, vienkārši jutu, ka blakus cilvēks, kuram uzticos un pavisam brīvi tika izklāstīti rudens piedzīvojumi un kā un kāpēc tie aprāvās. ja godīgi, pirmo reizi tā pavisam “viegli” par to visu runāju. pēc mana stāstījuma un mazajām piebildēm sekoja vārdi “jā, kretīns” no Jura puses un mans skatiens pievērsās spidometra bultiņai. izrādās, ka visa mana stāsta laikā puisis pamatīgi piedevis gāzi un līdz ar vārdu “kretīns” spidometra bultiņa rotājās pie skaitļa, kas lika nojaust, ka kaut kas nav riktīgi. mēs pirms tam visu laiku braucām normāli, apmēram vienmērīgā ātrumā, a te pēkšņi.. varbūt mūdzis.. nezinu. lai nu kā, beigās nospriedām, ka abi esam dvēseles brīvas, jo man laiku faktiski visu aizņem skola, viņam - darbs. kamēr šis pa Franciju un vēl apkārt braukā, nekādas nopietnās attiecības nemaz veidot nevar, bet es esmu izvēlīga mazliet. skatos kārtīgi kam uzticēties.. reizēm maldos. Juris? Juris ir Juris. laiks rādīs.. ja nu..
ceļš uz Jelgavu patiesībā kā kaut kādā romantiskā filmā – pilnmēness naktī divi jauni cilvēki ar auto traucas pa šoseju klausoties rokmūziku/metālmūziku, tērzējot par dzīvi un attiecībām, ar rokām pa atvērtiem logiem tverot vēju un veroties zvaigznēs īsajos klusuma brīžos. tas bija trakoti jauki, jā..
manis aizgādāšana mājās un vienošanās, ka sazināsimies biežāk. man redz, esot jāinformē kā man iet. palūdzu, lai mūdzis matus negriež, tie viņa mati man ļoti tīk. roku spēles, matu spēles, frāzes par viesnīcu būšanu, skrūvēm un tekilas dzeršanu, atkal roku spēles, silts un mīļš apskāviens un es nozūdu savā dienesta viesnīcā.
saknaibītas rokas, patīkami sāpošs kreisais sāns, mezgli matos un pierasts tuva cilvēka aromāts.
un Sindija ir laimīga un Sindija nu jau otro dienu ir kā piesūcināta ar to jauko padarīšanu, ko par prieku sauc. negribu viņu laist atpakaļ uz Franciju, nemazam negribu. ne-gri-bu!
un iespējams rīt vai parīt mūsu trio [es, minka un Juris] pēc ilgiem laikiem atkal satiksies un mana laimības sajūta sasniegs vēl nebijušus apmērus
–
[Supporteur]
